Tad viņa iztaisnoja plecus un lēnām pagriezās pret mani, vispirms pagriežot galvu, tad plecus un gurnus. Es ātri nodūru skatienu kaut kur istabas kaktā, lai neredzētu viņu kailu.
-Tu domā, ka Lienīte tev ticēs?- viņa pasmējās un turpināja – Jūs vīrieši visi esat vienādi, prātā tikai viens – kā tikt pie sievietes un dabūt to ko vēlaties! Paskaties uz savu bikšupriekšu, tā nemelo- viņa norādīja uz acīmredzamo faktu.
Lai vai kā es gribēju apskatīties uz kailo sievasmāti, turpināju blenzt kaktā un klusēju. Tad, joprojām galvu nodūris, lai nebūtu jāredz kailums, caur zobiem izgrūdu: – Ko tad tu nāci vakar naktī skatīties? Es visu dzirdēju, kā tu lēnām zagies pa kāpnēm un pienāci pie manas gultas kurā es gulēju kails. Ko tu gribēji?-
Viņa klusēja. Tad jau mierīgākā tonī turpināja: – Es tikai gribēju…Mani mocīja ziņkāre- viņa atzinās – Tu domā ka es neesmu dzirdējusi kā jūs tur augšā ar Lienīti ņematies pa gultu? Ja reiz esam nonākuši pie šīs sarunas es tev pateikšu ka man te lejā nemaz nav viegli kad jūs augšā jājaties! Tu domā ka es esmu bez jūtām kā tas istabas stūris uz kuru tu tagad blenz? Paskaties uz mani! Paskaties uz mani, es saku!- viņa gandrīz jau kliedza.
Pagriezu galvu uz viņas pusi un paskatījos acīs. Viņas acis bija pārklājusi izmisuma asaru plēvīte. Tad mans skatiens noslīdēja uz sievasmātes kakla, krūtīm, vēdera un gurniem. Viņas ķermeņa forma bija ļoti līdzīga Lienītei, vien tas, ka lielāka.
-Tev patīk tas ko redzi?- viņa jautāja -Man kā sievietei ir nepieciešams apliecinājums, ka joprojām esmu iekārojama, citādi ir tik grūti dzīvot vienai šajā nolāpītajā vietā. –
Neko neteicu.
-Pēc tavas reakcijas spriežot- viņa vēlreiz paskatījās uz manu bikšupriekšu -es redzu, ka es tev patīku. Iedomājos, ka mēs abi varētu Lienītei neko neteikt, ko tu par to domā?- viņa paņēma manu roku un uzlika sev uz krūtīm – Ja mana meita par to neko neuzzinās, viņa netiks sāpināta un tas man nozīmē visu- viņas lūpas to iečukstēja manā ausī un roka jau atradās uz manas bikšupriekšas, to lēnām glāstīja uz augšu un leju.
Tajā momentā es varētu apsolīt visu uz pasaules, lai tikai tiktu pie sievasmātes rūpīgi noglabātajiem dārgumiem un mēs abi kaislē saķērušies iekritām viņas gultā.
Kad kails iznācu virtuvē no sievasmātes istabas, bija jau pēcpusdiena. Ķermeni klāja lipīga pusizžuvušu sviedru kārta. Dzert. Ūdeni. Glāzē ielēju jau sasilušu akas ūdeni un izdzēru vienā ieelpā. Ko es esmu izdarījis? Kā varēšu skatīties acīs Lienītei, prātoju pie durvīm stāvēdams, kad tās pavērās un sievasmātes roka mani ievilka atpakaļ istabā.
Tev tas patīk? Izlasi citas šī stāsta daļas:
Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.