Sievasmāte. 2. daļa 

Pienāca rīts un es, tā arī acis neaizvēris, piecēlos no gultas. Labi, ja biju kādas 4 stundas nogulējis, pirms sievasmātes klusā nakts apciemojuma.

Saģērbos, nokāpu pa kāpnēm lejā un iegāju virtuvē padzerties. Sievasmāte uz galda jau bija uzlikusti brokastis – rupjmaizi ar žāvētu gaļu, uz plīts tējkannā atradās silta tēja. Pati viņa bija kaut kur izgājusi. Ielēju siltu tēju un ēdu garšīgās maizītes, bet domas bija tikai ap naktī piedzīvoto. 

Tad atvērās durvis un viņa ienāca tajā pašā naktskreklā kurā pa nakti bija stāvējusi pie manas gultas, apsēdās pie galda, un kā vienmēr smaidot padeva rīta sveicienu:

-Labrīt, znotiņ, kā labi izgulējies? Es pati šajā karstumā nevarēju lāgā aizmigt, visu laiku grozījos, taču kaut kā jau beigās aizmigu. Pirms stundas tikai pamodos, lai uztaisītu tev brokastis.- viņa teica, domādama, ka es naktī neko nebiju pamanījis.

-Es arī sūdīgi gulēju, augšā divreiz karstāks kā te lejā- atbildēju, skatīdamies uz tējas krūzi.

Viņa paskatījās uz mani ar pētošu skatienu un noteica:

-Tu negulēji?-

-Kaut kā jau beigās aizmigu, bet rādījās visādi sapņi, tas laikam karstuma dēļ-

-Kādi sapņi?- viņa mazliet saminstinājās

Ievēroju, ka naktskrekls bija pavisam plāns un puscaurspīdīgs.

-Neteikšu!- es viņu nolēmu paķircināt

-Nu nesaki arī!- Viņa tēloja ka ir apvainojusies, ka es nestāstu savus sapņus

-Jauks naktskrekls- es neapdomīgi izšāvu komplimentu kuru uzreiz nožēloju.

Acīmredzot tas uz viņu kaut kā iedarbojās

-Tev patīk?- viņa pasmaidīja

-Jā, izskatās ērts tikai mazliet par pieguļošu, naktī grūtāk pagrozīties- es teicu

Tad viņa, demonstrēdama savu naktskreklu, piecēlās kājās, atvilka plecus atpakaļ tā, ka lielie, tumšie krūšu gali mazliet izspiedās caur audumu.

-Un kas tev patīk vislabāk?- viņa jautāja

Es sēdēju apstulbis. Biksēs kaut kas spēcīgi sāka pulsēt. Labi, ka sēdēju pie galda un galda mala nosedza to ko centos noslēpt.

– Nu…- es nevarēju neko sakarīgu no sevis izspiest, pilnīgi apstulbis.

Pēkšni viņa mainīja sarunas tēmu:

-Zini, Lienīte man zvanīja, neesot varējusi tevi sazvanīt,  lika, lai pasaku tev, ka viņa būšot tikai rītvakar, darbā nācās aizstāt saslimušu kolēģi.-

Lienīte bija viņas meita, mana draudzene. Un vajadzēja sagadīties, ka mana vecā Nokia kurai batereja turēja nedēļu, bija izlādējusies.

– Žēl, es viņu gaidīju šovakar pēc darba- noteicu neveiklā balsī

-Vakarā gaidīji? – viņa pieķērās maniem vārdiem -Ak, jūs jaunie, viens pēc otra vienmēr izsalkuši- sievasmāte noteica -Kad es biju jauna man jau bija tāpat. Atzīšos – patiesībā jau nekas nav mainījies joprojām- viņa mazliet žēlīgi noteica. -Tikai problēma te tāda, ka normālu brīvu vīrieti jau te laukos neatradīsi , vai nu nodzērušies vai precēti. Ar precētiem es negribu problēmas, dzērājs…dzērājs man jau reiz bija, paldies, bet nē, nevajag. Turklāt man patīk jaunāki puiši, enerģiski, taču te laukos man nevajag ka cilvēki apkārt sāk slikti runāt par mani, saproti? Tad es labāk iztieku pati ar sevi. Esmu pašpietiekama sieviete visās jomās.-

-Tu esi ļoti smuka- es noteicu un pasmējos -Ja man nebūtu Lienīte, tad…-

-Tad kas?- viņa ātri iespraucās pa visu manai līdz galam nepateiktajai domai

Es apklusu, paskatījos uz viņu un tagad es ātri nomainīju tēmu:

– Kādi darbi šodien paredzēti?-

– Darbi?-viņa pārjautāja -Vispār jau es biju domājusi dārzā krūmus apgriezt kamēr pašai brīvdiena. Ārā gan tik karsts ka varbūt jāatliek uz citu, vēsāku dienu, negribās dundurus barot-

-Es palīdzēšu, divatā ātrāk izdarīsiem- pieteicos palīgā.

Sievasmāte no virtuves iegāja savā istabā, es tikmēr izdzēru tēju. Kamēr dzēru pēdējos malkus, viņa no istabas uzsauca:

-Atnāksi palīgā sasmērēt muguru ar saules krēmu? Negribu saulē nocepties!-

Noliku krūzi uz galda un iegāju sievasmātes istabā. Istabā valdīja puskrēsla, jo aizkari bija aizvilkti ciet, lai saule pa dienu nepiesilda telpu. Istabas tālākajā pusē pie ārsienas atradās divguļamā gulta, glīti pārsegta ar tumšu pārklāju. Gultai vienā pusē stāvēja skapītis un lampa uz kājas. Pie otras sienas atradās skapis ar spoguļotām durvīm. Sievasmāte pasniedza saules aizsargkrēmu, pagriezās pret mani ar muguru un novilka nakts kreklu.

-Sasmērē, lūdzu!-

Nezinu vai tas bija speciāli vai tikai sagadīšanās, bet viņa bija nostājusies tā, ka skapja spoguļdurvīs es ar acs kaktiņu visu varēju redzēt no sāniem – lielas, skaistas krūtis ar izteiktiem krūšu galiem nokarājās kā sulīgi vīnogu ķekari. Apmulsis, trīcošām rokām iespiedu plaukstā saules aizsargkrēmu un no pudeles atskanēja neveiklā purkšķošā skaņa kad kaut ko izspiež no pudeles kopā ar gaisu.

-Tev vēders sagriezās?- sievasmāte iesmējās

Taču es kā sastindzis muļķis nebiju spējīgs neko atbildēt, jo biksēs jau bija tik ciets, ka likās tūlīt pārsprāgs.

-Ko tu tur klusē? Smērē virsū!-

Ar plaukstu uz muguras uzsmērēju haotisku, baltu līniju. Biju nostājies soli nost no sievasmātes, drošā distancē. Gribēju jau turpināt zieķēt krēmu, kad neveikli pieliecos uz priekšu un mazliet zaudēju līdzsvaru viegli uzkrisdams gar sievasmāti.

-Piedod, kājas saķērās-

Viņa neko neatbildēja, klusēja. Arī es klusēju, tā bija neveiklākā sajūta manā mūžā. Stāvēju pustumšā istabā aiz gandrīz kailas sievasmātes un abi klusējām. Tad viņa, joprojām ar muguru pret mani stāvēdama, noteica:

-Es visu pastāstīšu Lienītei, ja vien…-

-Ko tad?- es izbrīnīts jautāju

-To, ka Tu man pieskāries ar savu …..!-

Paklūpot es biju jutis, ka loceklis nobrauc gar sievasmātes gurniem, bet tas bija tikai pussekundes mirklis vai pat mazāk un es cerēju, ka viņa to nebūs pamanījusi, taču viņa to bija sajutusi.

-Piedod- es teicu – Tas vairs neatkārtosies- un no kauna gribēju izskriet no istabas, bet viņa turpināja:

-Es visu izstāstīšu, ja vien tu…-

-Un ko tu pati vakar izdarīji, vai aizmirsi?- man nostrādāja aizsargreakcija un es pēkšņi izšāvu savu kārti – Es visu pats izstāstīšu Lienītei!- jau skaļākā balsī turpināju.

Viņa sastinga.

(turpinājums sekos)

Tev tas patīk? Izlasi citas šī stāsta daļas:

Sievasmāte. 1.daļa
Sievasmāte. 3.daļa