Bija tāds laika posms kad regulāri apmeklēju trenažieru zāli. Zāle atradās netālu no mana mikrorajona, reizēm braucu ar auto, citreiz atkal gāju kājām – tas aizņēma kādas 20 minūtes, ne vairāk.
Cītīgi sekoju savai trenniņu programmai un tas neizpalika bez rezultāta – pēc 3mēnešu smaga darba spogulī jau varēja saskatīt patīkamas aprises.

Trenažieru zālē apgrozījās dažāda publika. Bija regulārie apmeklētāji ar kuriem jau apsveicinājos ienākot, gan ik pa laikam uzpeldēja un tikpat ātri pazuda jaunas sejas. Protams, starp apmeklētājiem bija arī sievietes – sākot no pavisam apaļīgām kuras laikam nesen bija uzsākušas sportiskās gaitas lai nomestu liekos kilogramus, beidzot ar īstām sportistēm. Taisnības labad atzīšos, ka iesildoties uz velosipēda trenažiera es centos neuzkrītoši iekārtoties aiz apaļīgajām. Nu kā saka – katram sava gaume.

Sporta klubā ienākot, netālu no ieejas atradās tāda kā bufete, kur parasti sēdēja dežurante ap gadiem sešdesmit. Viņa ne tikai sēdēja un skatījās ienākošās sejas, bet ziemā arī veica visādas palīdzes funkcijas – piemēram, ziemā regulāri slaucīja slapjo, ar sniegu pienēsāto grīdu. Viņa sēdēja kā pelēkā pele, pieklājīgā bet panēsātā pelēkā džemperī. 
Vienmēr viņu sveicināju ienākot. – Labdien- un viņa arī atbildēja – Labdien- Es pat nebiju viņas sejā kārtīgi ieskatījies un nespētu aprakstīt viņas izskatu, cik formāls šī sasveicināšanās bija.

Taču šis stāsts ir tieši par viņu.

Vienu vakaru, kārtējo reizi ienākdams pa durvīm, gribēju teikt savu ierasto sveicienu, taču tā vietā uz mani raudzījās liels, apaļš dibens – dežurante pagriezusies ar muguru pret ieejas durvīm slaucīja slapjo grīdu.Kājās uzvilktas tumšas džinsu bikses kuru augšpusē bija izlīdusi melna mežģīņu biksīšu augšpuse. Biksītes nebija nekādi stringi, bet kārtīgas padzīvojušu sieviešu apakšbikses, taču gaumīgas, to varēja redzēt uzreiz. 

-Labdien-, es teicu, koncentrēdams skatienu uz šo manuprāt lielisko pēcpusi.
Viņa mazliet atliecās, pagriezās uz sāniem un pat pasmaidīja: -Labdien-
Es turpināju stāvēt un pasmaidīju pretī, bet viņa jau bija ievērojusi, ka esmu samulsis un noteikti saprata kādēļ. Varēja redzēt, ka arī viņas acis mazliet iemirdzējās, saņemot šādu uzmanību.
-Gribi palīdzēt?-
-Es labprāt palīdzētu, taču man šodien treniņš- es teicu
Varēja just, ka viņa nebija no kautrīgajām. Izslējusies pilnā augumā un pagriezusies pret mani viņa teica:
-Nu tad palīdzēsi pēc treniņa, tikai neizšauj visu pulveri uz tiem svariem- un iesmējās.
-Labi!- es iesmēju pretī
-Gaidīšu pēc treniņa tepat lejā- viņa piemiedza ar aci -Mēs veramies ciet desmitos, gaidīšu kādu minūtīti vēlāk, man vajag vīrieti kurš var izdarīt to ko es pati nevaru- viņa teica pilnā nopietnībā, skatīdamās acīs. Viņa nebija nesmuka, bet arī par skaistuli nenosauksi – gadi dara savu – pa kādai grumbai, nedaudz sagurusi, bet kaut kas simpātisks viņā arī bija, ja neskaita lielo pakaļu.
Man, protams, jau galvā iešāvās visādas idejas. Varbūt viņa man liks kaut kādus plauktus izkārtot, to es negribētu, bet varbūt tomēr runa ir pa kaut ko CITU? 

Ar šādām domām uzkāpu pa kāpnēm uz treniņzāli.Bija jau pēc 20 vakarā. Zāle veras ciet 22.00. Mans treniņš parasti ilgst pusotru stundu un tas nozīmē ka pusstundu man vēl kautkur jāpieliek klāt.
Treniņā galvā bija tikai saruna ar dežuranti un loģiski, ka nevarēju koncentrēties svaru cilāšanai, nobumbulēju visu laiku nelietderīgi, fantazējot vai es tam apaļajam dibenam pieskāršos, noglaudīšu vai tikai kā stulbenis esmu sadomājies – pieliks mani vēl pie kāda nepatīkama darba un tas būs arī viss.
Novilku laiku līdz 21.50 un devos uz ģērbtuvēm – tur priekšā jau bija daži treniņa biedri kuri laicīgi bija devušies prom, nesagaidot kad automātiski tiks izslēgta gaisma. Paliku pēdējais, saģērbos, aizšņorēju zābaku šņores un devos lejā ar savu somu rokā.

Dežurante mani sagaidīja kāpņu lejā:
-Tu esi pēdējais šodien- 
-Laikam- es mazliet samulsis atbildēju
-Es jau pieslēdzu durvis- viņa teica
-Durvis? Kā tad es tikšu ārā?- centos atjokot
-Paskatīsimies. Vai tad jau aizmirsi, ka apsolīji izpalīdzēt?-
-Ā, pareizi!- tēloju, ka biju piemirsis
-Ā pareizi- viņa mazliet izmēdīja manis iepriekš teikto un pienāca pavisam tuvu
-Esi izklaidīgs, ja? Aizmirsi ko apsolīji? Ko tad tu tur augšā saskatījies uz jaunajām un mani aizmirsi? Es gan neaizmirsu kā tu skatījies uz mani no aizmugures. Es visu redzēju spogulī.-
Bāc, pie sienas taču bija spogulis, kā es muļķis to neievēroju.
-Panāc manā kambarī, parādīšu kas jādara-viņa noteica un uzlika roku man uz dibena, stumdama uz kambara durvju pusi kur stāvēja visādas palīglietas – slota, spainis ar lupatu, daži plaukti, piekrauti ar saimniecības lietām.
Burtiski iestūmusi mani iekšā kambarī, viņa aiztasīja durvis. Pienāca man tik tuvu, ka piespieda pie sienas ar savām krūtīm. Sajutu, ka viņa uzliek man roku uz bikšu priekšas un vigli uzspiež. Pēc tam stiprāk.
-Es ceru, ka pietaupīji spēkus priekš manis-
Neko neatbildēju, bet loceklis jau bija piebriedis un kļuva neērti. Uzliku rokas uz viņas pakaļas un noskūpstīju. Viņa sāka viegli elsot. Atsprādzēju viņas jostu un nolaidu viņas bikses lejā. Vienu roku ielaidu melnajās mežģīņu apakšbiksēs, otru roku spaidīju viņas milzīgo dibenu.Kā tikko ielaidu roku pie vāverītes, sapratu, ka tā nav nekāda vāverīte, bet gan krietni pastaipīta un liela kārtīgas, padzīvojušas sievietes ar kūsi noaugusi vāvere kura jau pludoja.
Notupusies lejā, viņa atsēja manu sporta bikšu striķīti, izvilka locekli un paņēma mutē visā garumā kā izbadējusies līdz zods spieda uz maniem pautiem un skatījās man acīs. 
Biju pārsteigts par šādu spēju. Patīkami pārsteigts. Kādu minūti rijusi manu locekli viņa piecēlās, piegāja pie plauktiem, ar rokām ieķērās tajos, milzīgo pakaļu sacēlusi pret mani
-Pis!-
Ķēros pie lietas, zāģēdams cik nu spēju. Vāvere bija vienā sulā, slīdēja kā pa karstu sviestu. Ilgi nebija jāgaida kad viņa ierūcās tādā dobjā, no krūts diļumiem nākošā skaņā..Tad vēl zemākā tonī un tad es izdzirdēju kaut ko pat mazliet baisu – tādu kā baudas rūcienu, apslāpētu, bet spēcīgu. Vāvere apstājās, kājas noraustījās un es sapratu, ka dežurante ir beigusi. Arī es tajā momentā vairs necentos domāt kā ilgāk noturēties, daži grūdieni un iespiedos viņā cik nu dziļi varēju un vēl mazliet, izšaudams tukšas olas visdziļāk sasniedzamajā vietā. vēl daži pēcgrūdieni un izvilku nu jau šļaugano locekli. No vāveres izplūda sperma, bet viņa veikli notupās un izlaida visu uz grīdas, to pavadīja gaisa burbuļu raksturīgā skaņa, jo drāžot no aizmugures biju sapumpējis arī gaisu viņā iekšā. Tad viņa pagriezās pret mani, paņēma locekli mutē un dažas reizes nosūkāja
-Tagad ir tīrs- viņa noteica un uzvilka manas nolaistās bikses atpakaļ.
-Labi izpalīdzēji- viņa piecēlās un sakārtoja sevi.
Kad bijām atpakaļ pie ieejas durvīm, viņa tās atslēdza, paskatījās uz mani un noteica:
-Tev rīt treniņš uz šo pašu laiku-
-Man rīt brīvdiena- es teicu
-Nē, tev rīt treniņš uz šo pašu laiku- viņa atkārtoja
-Bet…-
-Tagad ej un tiekamies rīt uz šo pašu laiku, saprati- viņa piemiedza ar aci -Ja rīt tikpat labi pastrādāsi, pastāstīšu vienai draudzenei no administrācijas un varbūt tajā kambarī varēsi mūs abas paņemt priekšā. Vai arī mēs tevi paņemsim priekšā- viņa nosmējās.
Izgāju ārā, izdzirdēju, ka no iekšpuses tiek aizslēgtas durvis un gāju mājās, atpakaļ neskatīdamies.